Pēc tam pēc pāris mēnešiem vēl viena vēstule…. Pēc četriem vēl viena vēstule….
Ir pagājuši jau daudzi gadi, bet stāstīt par to ir grūti.
Mūsu ģimene bija draudzīga. Laimīga – kā man toreiz likās. Es mācījos trešajā klasē, kad tas viss notika.
Tēvs aizgāja uz korporatīvo pasākumu darbā un aizkavējās. Visvairāk pārdzīvoja mamma, baidījās, ka tik ar viņu kaut kas slikts nav noticis. Par krāpšanu viņa pat toreiz domāt nevarēja. Viņa tēvam ļoti stipri ticēja. Mamma palūdza kaimiņienei mani pieskatīt, bet pati gāja meklēt tēvu. Toreiz telefonu vēl nebija.
LASI VĒL: Tas jāzina katrai! Dižās Raņevskas – sievišķības etalona citāti!
Mamma pārnāca, visa ne sevī un pateica man, ka viņi ar tēvu šķiroties. Es neko nesapratu. Jautāju, kur ir tētis. Mamma atbildēja, ka ar viņu viss esot kārtībā un šķiroties tāpēc, ka tā vajagot.
Šķiršanās iemeslu es nejauši dzirdēju no mammas sarunas ar viņas māsu. Izrādījās, ka mamma bija aizgājusi uz pasākumu, bet tēva tur vairs nav bijis, teica, ka esot aizgājis. Mamma sāka meklēt pa visām kolēģu mājām un pieķēra tēvu ar vienu kolēģi.
Ziniet, kas ir visaizvainošākais – tēvs pēc šī atgadījuma ne reizes nepalūdza mātei piedošanu, pat nepateica parasto piedod. Es nezinu, kāpēc viņš tā izrīkojās ar mammu.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
